Pēc būtības laime, attiecības ar tuviniekiem un strādāšanas prieks nav nekas tāds, kas būtu mums vitāli nepieciešams. Hobiju vai vaļasprieku baudīšana, visāda veida aizraušanās, prieks par to, ka Jums ir dēls/meita, Jūs dzīvojat ģimenē/vienatnē vai sasniedzāt karjeras virsotnes īsti nav nepieciešami Jūsu izdzīvošanai. Tāpēc psihoterapija patiešām nav nepieciešama personai, kura pārsvarā apmierina savas ikdienas pamatvajadzības.
Dzīves negadījumos, kad mums ir kaulu lūzums vai asiņo brūce, mēs to redzam un skaidri saprotam, ka mums nepieciešama kvalificēta ārsta palīdzība. Taču brīžos, kad sāp dvēsele, mums ir grūti saskatīt, sajust, izmērīt mums nodarīto kaitējumu. Psihoterapeits ir tas, kurš ir spējīgs redzēt jūsu dvēseles sāpes un spēj par to saudzīgi rūpēties.