IZVESEĻOŠANĀS PSIHOTERAPIJĀ

Autors: Gennadijs Malejčuks, psihologs, geštaltterapeits, on-line konsultants, Minska

Psihoterapija nemaina vienu identitāti pret citu,
tā atklāj identitātes jaunas šķautnes.

Manas terapijas filozofija…

Man tuva ir ideja, ka terapija ir cilvēka izveseļošanās.

Izveseļošanās ir atvasinājums no vārda “vesels”. Izveseļot nozīmē padarīt veselāku, nedalītu.

Psihoterapeita darbības būtība ir darbs ar cilvēka dvēseli, psihoterapeits izveseļo, jeb dziedē dvēseles.

Izveseļot dvēseli nozīmē padarīt to veselu, nesadrumstalotu. Un tas nozīmē noteikt un pieņemt tās savas dvēseles daļas, kuras dažādu iemeslu dēļ ir atsvešinātas.

Psihoterapija, kas vēlas padarīt cilvēku par citādu, nevis viņu pašu, nav psihoterapija. Psihoterapeits, kurš piedāvā klientam atbrīvoties no kaut kā lieka, kā arī pievienot kaut ko neeksistējošu ir jebkas, tikai ne psihoterapeits. Minētais nav nekas cits kā dvēseles “ķirurģija”, bet ķirurģiskie paņēmieni terapijā nav pieņemami.

Kā tieši izpaužas dvēseles veselums vai sadrumstalotība? Kā to var noteikt?

Dvēseles stāvokli var ieraudzīt, pētot klienta Es veidolu jeb Es-identitāti.

Identitātes jeb Es veidola svarīgākās īpašības, citu starpā, ir to diferencētība un veselums. Diferencētība ir tās īpašības, ko cilvēks spēj pamanīt, izcelt sevī un paust zināmu attieksmi pret tām. Tas ir tas, ko viņš zina par sevi, atbildot uz jautājumu “Kāds es esmu?”. Esmu tāds un tāds cilvēks… Jo vairāk šādu īpašību viņš spēs uzskaitīt, jo diferencētāks ir viņa Es veidols, jo vairāk savas Es-identitātes šķautņu viņš spēj saskatīt un aptvert.

Toties ieraudzīt, saskatīt, apzināties ir viens. No otras puses, ne jau visas īpašības-šķautnes, ko cilvēks izceļ sevī, viņam šķiet vienādi pievilcīgas. Ikviena no tām raksturo cilvēku kādā dzīves situācijā. Dažādās situācijās cilvēks spēj uzvesties dažādi: būt labs un ļauns, jautrs un skumīgs, dāsns un skops… Teikto lieliski ilustrē J.Jevtušenko dzejolis “Prologs (Esmu dažāds)”:

“Esmu dažāds –

Esmu nostrādājies un dīkdienīgs.

Esmu mērķtiecīgs

un bezmērķīgs.

Esmu visai nesavietojams,

neērts,

bikls un nekaunīgs,

ļauns un labsirdīgs.

Man tā patīk,

kad viss mainās!

Un ka tik daudz

ir sajukts manī

no Rietumiem

un līdz pat Austrumiem,

no skaudības līdz sajūsmai!”

Taču prasme-spēja pieņemt un saistīt to visu vienā, nedalītā, iekšēji nepretrunīgā sevis tēlā – tas ir par Es veidola jeb identitātes veselumu. Un šeit jau ir svarīga sapratne un sevis dažāda pieņemšana.

“Es visdažādākajā ieraugu sevi.

Man tuvi ir

gan Jeseņins,

gan Vitmens,

gan Musorgska attēlotā aina,

gan Gogēna patiesās līnijas.

Man patīk

gan slidot,

gan, švīkājot ar spalvu,

naktis negulēt.

Man patīk

ienaidniekam sejā smieties,

un sievieti nest pāri strautam!”

Kādā veidā cilvēks atsvešina dažādas sava Es daļas?

Cilvēks atsvešina to, ko nespēj pieņemt, nosoda viņa tuvinieki.

Tas ir tas, kas ir manī, bet sākotnēji citi nespēj tam piekrist, sakarā ar ko vēlāk arī es nevaru to piesavināt, padarīt par daļu no sevis. Tas nozīmē, kas arī es nevaru uz to atbalstīties. Un tas vēl nebūtu nekas liels. To, ko sevī nepieņemu, vajag nepārtraukti maskēt, slēpt no sevis un apkārtējiem. Un tas prasa daudz enerģijas. Tas, kas spētu dot enerģiju manam Es, tagad to atņem.

Kaut kas sevī nepieņemtais tiek rūpīgi slēpts aiz kauna un bailēm. Bailes un kauns ir atsvešināšanās pamatā, neļaujot pieņemt un piesavināt sev savējo. Visbiežāk tās ir bailes no nepieņemšanas un kaunēšanās no savas vērtības zuduma. Jo to ir vairāk, jo grūtāks un ilgāks ceļš pie sevis, jo sarežģītāk cilvēkam izvēlēties stratēģiju “būt” nevis “izlikties”. Un tad viņš jau ierasti turpinās sevi nodot, lai nesastaptos ar noraidīšanas bailēm un kaunu no viņa vērtēšanas.

Vēl viens baiļu veids sevis pieņemšanas ceļā ir bailes no pārmaiņām.

Šo baiļu loģika ir šāda: “Ja es ļaušu sev būt citādam, tad tas vairs nebūšu es?” Pieņemsim, cilvēks uzskata sevi par neagresīvu. Un tas ir lieliski zināmā laika posmā. Toties tas arī rada problēmas atsevišķās situācijās, kad agresija ir vienkārši nepieciešama. Vajag aizstāvēt sevi, savus tuviniekus, jācīnās par savām idejām, vērtībām, pārliecībām.

Un tad vienā dienā cilvēks pieņem lēmumu mainīties – kļūt agresīvākam, atzīt un pieņemt savu agresiju kā Es veidola daļu. Toties šeit viņš sastopas ar bailēm: “Kļūšu agresīvs un neko nevarēšu ar sevi padarīt, un tas vairs nebūšu es!”. Šīs bailes ir būtiskas cilvēkam, kaut arī tām nav reāla pamata. Pirmkārt, ir grūti aizmirst un izsvītrot tik kolosālu neagresivitātes pieredzi. Otrkārt, nav runa par vienas īpašības aizstāšanu ar citu, bet gan par to integrēšanu vienā Es, kas ļauj cilvēkam izvēlēties atkarībā no aktuāla konteksta, nevis vienmēr reaģēt viennozīmīgi polāri: vai nu – vai nu. Izsakot iepriekš teikto metaforiski, kaut kā jauna pieņemšana sevī ir stāsts par apbruņošanos. Ja tev ir ierocis, tas nenozīmē, ka tu uzreiz kļūsti par noziedznieku. Vienkārši tu kļūsti apbruņots, tas ir, vairāk aizsargāts.

Darba piemēri ar Es daļu integrāciju

Klients N., vadoties pēc savas personības pilnveidošanas idejas, izgāja kodēšanu pret alkoholismu, smēķēšanu un lieko svaru. Toties pēdējā laikā sāka izjust nemotivētus agresijas uzliesmojumus, un, secīgi – bailes, ka var nodarīt pāri saviem tuviniekiem. Viņš atnāca pie manis uz terapiju, lai atbrīvotos no agresijas. Es atteicos taisīt viņam šāda veida “apgraizīšanu”, sakot, ka viņš jau tāpat ir nogriezis sevī visu iespējamo, bet ja atbrīvosim viņu vēl arī no agresijas, viņš kļūs par einuhu, nevis vīrieti. Es piedāvāju izpētīt agresiju kā viņa patreizējās dzīves simptomu, kā svarīgu vēstījumu viņam dotajā dzīves brīdī.

Kliente M. atnāca uz terapiju ar savas seksualitātes nepieņemšanas ideju. Seksualitātei viņas uztverē bija negatīva nokrāsa, tā asociējās ar miesaskāri un kaut ko netīru. Tāpēc attiecībās ar vīru regulāri izcēlās konfliktsituācijas. Klientes traumatiskā stāsta par “attiecībām ar seksu” izpētīšana un darbs ar to ļāva mainīt viņas uzskatus par seksualitāti, ieraudzīt tajā dzīves enerģiju un vienu no svarīgākajām sievišķības šķautnēm. Manā praksē ir daudz tādu stāstu par savas identitātes noraidīto īpašību pieņemšanu. Terapijas rezultātā klients atklāj sevī jaunas sava Es sastāvdaļas, pieņem vecās, kas tika noraidītas iepriekš, kļūst nedalāmāks, brīvs no pretrunām, bauda harmoniju. Šāds darbs palīdz mazināt spriedzi, trauksmi, cilvēkam rodas vairāk enerģijas, spontānuma un prieka.

Lūk, daži no manu klientu apgalvojumiem, kas liecina par viņu personību nedalāmības jeb veseluma veicināšanu:
- Esmu atzinusi, ka esmu slikta māte, un uzreiz mazinājās spriedze un trauksme. Vairs nevainoju sevi un kļuvu iecietīgāka pret dēlu…
- Esmu pārstājis tēlot inteliģentu cilvēku un sajutos mazāk saspringts… Dzīve kļuva brīvāka un patīkamāka…
- Es atļāvu sev nebūt “dzelzs cilvēkam”, kurš nav tiesīgs uz vājībām, un man akmens no pleciem novēlās…
- Atteicos no ideālas mājsaimnieces tēla, un tagad manā dzīvē parādījās vieglums un spontānums…

Atzīt sevī, atļaut sev, ļauties – lūk, brīnumainie mehānismi, kas dziedē cilvēku, padara to daudzpusīgāku, veselāku un brīvāku.

Iespējams, jūs prasīsiet, ko tad darīt ar nepatiesu, viltotu identitāti? Tajos gadījumos, kad cilvēks identificē sevi ar izdomāto Es tēlu? Tas taču

jānovērš, no tā jāatbrīvojas? Nebūt ne. Domāju, ka pati no sevis vēlme būt baltākam, pūkainākam, mīļākam utt. nemaz nav tik slikta. Tas ir tas, kāds es gribu būt – mans ideālais tēls. Šis tēls sniedz cilvēkam attīstības vektoru, motivē to mainīties, dod papildu dzīves enerģiju un jēgu. Problēmas sākas tad, kad cilvēks ignorē citu savas Es daļu – pamatu, to, kāds viņš ir dotajā dzīves posmā, pilnībā saplūstot ar fasādi, kuru viņš uzskata un dēvē par savu Es.

Šo gadījumu labi izskaidro Beisera paradoksālo izmaiņu likums, kura būtībā ir šāda: izmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas viņš ir patiesībā, nevis tad, kad viņš cenšas kļūt par to, kas viņš nav.

Sevis un savu “atsvešināto teritoriju” pieņemšanas process nav vienkāršs. Tas bieži vien ir saistīts ar vilšanos, integrācijas ceļā jūs varat sastapties ar bailēm, kauna un vainas sajūtu, aizvainojumu… Tomēr šis ir vienīgais ceļš, kas ved pie harmonijas un veseluma, bet dažam arī pie izveseļošanās.

Mīliet sevi, bet pārējie pievienosies!