DARBS PIE PĀRA ATTIECĪBĀM

Geštaltterapeite Valentīna Aleksejeva stāsta par to, kas stāv aiz lielākās daļas problēmu pāru attiecībās un ar ko tur patiesībā būtu jāstrādā.

Attiecību problēma starp vīrieti un sievieti praktiskā psiholoģijā ieņem īpašu vietu. Mūsu laikā ar attiecībām neveicas daudziem un pat ārēji laimīgais un harmoniskais pāris ir gandrīz kā muzeju retums, līdz ar ko neviļus sāc uzreiz turēt aizdomas par tā mākslīgo viltojumu. Tajā pašā laikā psiholoģijā nav citas tēmas, ap kuru mūsu sabiedrībā būtu tik daudz nepatiesu stereotipu. Praktiski viss, ko mums no bērnības stāsta par attiecībām, no psiholoģijas viedokļa ir mitoloģija, kurai nav nekādas saskarsmes ar realitāti.

Mīlas romāni, filmas, seriāli, dziesmas par mīlestību, glancēti žurnāli, šovi, tematiskā literatūra un apmācību treniņi – māņticību tiražēšanā par romantiskajām attiecībām ir iesaistīta praktiski visa mūsdienu popkultūra. Diemžēl, viss tas vispostošākā veidā ietekmē reālās attiecības starp cilvēkiem.

Pirmais un vienīgais, kas jāzina par attiecību problēmu starp vīrieti un sievieti ir tas, ka šāda problēma nepastāv. Vispār. Viss, ko cilvēki uzskata par problēmām attiecībās, ir nekas vairāk par viņu pašu iekšējas nelabklājības izpausmi, kas ir izveidojusies no simtiem un tūkstošiem neatrisinātu individuālo psiholoģisku problēmu. Divu cilvēku saskarsmes procesā pārī viņu problēmas sāk rezonēt cita ar citu un rezultātā sapinas milzīgā daudzkrāsainā mezglā līdz brīdim, kamēr tā masa kļūs kritiskā kādam no partneriem. Šis smacējošais cikls atkārtojas no reizes uz reizi – līdz cilvēka briedumam vai viņa novecošanai. Aplūkosim šo scenāriju nedaudz smalkāk.

IESTRĒGŠANA

Parasti viss sākas ar to, ka divi cilvēki saplūst attiecībās praktiski neapzināti, pēc principa “kas atnāca, to paņēmu”, absolūti neaizdomājoties par to, ko tieši viņi vēlas no attiecībām, nepatērējot necik laika un nepieliekot praktiski nekādu pūļu viņiem piemērota partnera apzinātai meklēšanai. Par īpašu veiksmi uzskata, ja attiecības sākas ar abpusēji infantilo emocionālo atkarību, ko reizēm kļūdaini pieņem par iemīlēšanos vai pat mīlestību.

Ar laiku, parejot pie vairāk vai mazāk rutīnas saskarsmes, pāris nemanāmi ieslīgst hipnozes transā, kurā viņu ķermenis it kā atrodas attiecībās ar kādu (dažreiz pat ar kādu sāk dzīvot un stājās laulībā), taču dvēsele arvien labāk un izsmalcinātāk izvairās no patiesa kontakta ar partneri un dzīvo izolācijā no viņa, viņa jūtām un vajadzībām. Neirotiskā spriedze pārī tiek uzturēta vairāk vai mazāk tolerantā līmenī, kas vairs nedod iespēju patiesi priecāties par saskarsmi, bet ļaujot kopīgi saimniekot.

Šajā periodā attiecību arēnā pakāpeniski uznāk vesela “tarakānu” armija: nespēja cienīt partneri un viņa vajadzības, nespēja izjust un izteikt savas vajadzības, zema noturība pret frustrāciju, ieradums manipulēt un pārlikt atbildību, pasīva agresija, nepamatotas cerības un gaidas, ka arī daudzi citi “kukaiņi”, kas iznīcina attiecības. Pēkšņi izrādās ka veselīgu un noturīgu attiecību veidošana – ir sarežģīts pieaugušo uzdevums, kuram mēs neesam ne garīgi, ne tehniski sagatavoti. Mēs vēl neesam iemācījušies, kā pareizi sēdēt un turēt galvu, bet no mums jau tiek prasīts virtuozi vadīt reaktīvo iznīcinātāju.

Un šajā brīdī tā vietā, lai godīgi izprastu sevi un attīstīt trūkstošās prasmes, cerot vismaz līdz ceturtajai civilajai laulībai kļūt par kādam kaut vai cik pieņemamu partneri, mēs izvēlamies visvienkāršāko un neefektīvāko risinājumu - mēs sākam izturēties pret partneri tāda veidā, kā kādreiz pret mums mēdza izturēties mūsu vecāki: niķoties, “uzmest lūpu”, apvainoties, taisīt histērijas, pieprasīt, pazemot un “uzbraukt”. Mēs sākam uzvesties tā, it kā partneris būtu mūsu “manta”, ar kuru mums ir visas tiesības rīkoties pēc pašu izvēles, darīt, ko vien mūsu prātā ienāks, un kā tas otrs ir tapāt kā mazs bērns, kurš nevar pagriezties un aiziet projām. Bet, kā vēlāk izrādās, šajā gadījumā “manta” ne tikai var aiziet, bet visbiežāk tā arī rīkojas, kārtējo reizi atstājot mūs pārsteidzošā vilšanās.

Parasti attiecības mirst pakāpeniski. Sākumā no tām aiziet vieglums, jaunatklāsme un rotaļīgums, dodot vietu strīdiem par to, kurš ir svarīgāks vai kuram ir lielāka taisnība. Nākamais izgaist sekss: mīlēties ar aizvainotu bērnu pieauguša cilvēka ķermenī ir nepatīkami un pretdabiski. (Dažreiz cilvēki kļūdaini pieņem atvēsināšanos attiecībās par to normālu attīstības posmu, un tad seksuālās dziņas izbeigšanās var pavadīt naivi mēģinājumi to atdzīvināt ar nestandarta izklaidēm gultā, kas, savukārt, tomēr tikai paātrina sadalīšanās procesus). Tālāk vēl kādu laiku partneri dzīvo viens otram blakus, kā kaimiņi, periodiski “iznesot” citam smadzenes un neapzināti stumjot viens otru uz šķiršanos. Viss beidzas ar to, ka kāds neiztur un uzņemas drosmi atzīt acīmredzamo: GAME OVER.

CEĻŠ UZ IZEJU NO APBURTA LOKA

Un tomēr, iespējams tieši jūs esat izņēmums un jums ir problēma ar pāra attiecībām, kas nav saistīta ar problēmām jūsu personībā? Pieņemsim. Ja jūs esat cilvēks, kas stabili stāv uz kājām, mierīgs un līdzsvarots, kuram nav nopietnu bērnības traumu (vai kurš ir izgājis ilgstošu un efektīvu psihoterapiju), kurš sekmīgi realizē savu radošo un profesionālo potenciālu, nodarbināts interesanta darbā vai veic veiksmīgu biznesu, ir finansiāli drošs, zina, kā būt labam draugam un biznesa partnerim, lielāko dienas daļu dzīvojot klusā prieka stāvoklī un droši zinot, ka absolūti neviens viņam neko nav parādā, tad jā, iespējams, jums patiešām ir kāda problēma, kas saistīta tieši ar attiecībām. Personīgi man nekad savā dzīvē ar tādu nav gadījies sastapties: iepriekš minētam cilvēku tipam ar attiecībām parasti viss ir kārtībā. Toties tiem, kuri deklarē par lielām problēmām attiecībās, vienmēr, bez izņēmuma, tiek atklāta vesela virkne personisku problēmu daudz dziļākā bāzes līmenī.

Strādājot ar klientiem esmu daudzkārt pārliecinājusies par noteiktu likumsakarību: cilvēks nespēj izveidot veselīgākas attiecības ar kādu citu, kā tikai attiecības ar sevi pašu. Ja ir radušās problēmas attiecibās, nav jēgas cerēt, ka jūs spēsiet mainīt savu partneri vai iemācīties viņu valdīt. Vienīgais uz ko var un vajag cerēt, - tas ir izprast sevi un risināt savas problēmas, un tas jau ir tiešām reāls uzdevums, kas tādā vai citā veidā atrisinās problēmas attiecībās. Taču šādai stratēģijai ir viens būtisks blakusefekts: visticamāk, kādā brīdī jūsu vecās attiecības sabruks un dos vietu kaut kam tādam, ko jūs nespējāt iedomāties savos visdrosmīgākajos sapņos.